2019. gada 6. maijā Dziedošās vārnas jeb mūzikas terapija ziedonī 

Līvānu katoļu baznīcā izskan labdarības koncerts “Es topu samīļots mazliet”

 Līvānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcā izskanējis labdarības koncerts “Es topu samīļots mazliet”. Koncertā klātesošos priecēja vokālā grupa no Ogres “Anima Solla”, kas izpilda galvenokārt sakrālo mūziku. “Mūsu repertuāra interese ir par latviešu mūziku ar akcentu uz latviešu mūsdienu komponistu garīgo mūziku,” stāsta grupas “Anima Solla” mākslinieciskā vadītāja Mārīte Puriņa. “Garīgai mūzikai piemērota vieta skanēšanai ir tieši baznīca. Mēs atdodam Dievam to, kas mums ir dots. Dievnami parasti ir tās vietas, kur brīnišķīgi skan. Mums tiek dots tas, lai mums būtu vieglāk dziedāt, akustiski visu piepildīt un gūt gandarījumu, jo dziedāt akustiskā telpā un pie brīnišķīgiem klausītājiem – tas ir katra mākslinieka sapnis.” Vokālā grupa Līvānos viesojās pirmo reizi un pauda prieku par līvānietes Ritas Semeiko entuziasmu, ar kādu viņa ik gadu organizē labdarības koncertu “Es topu samīļots mazliet”. Ja citus gadus koncertā tika vākti ziedojumi konkrētiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, tad šoreiz līdzekļi veltīti Līvānu slimnīcas ilgstošās sociālās aprūpes nodaļai – pretizgulējumu matraču iegādei. “Ideja radās, jo es pati pēdējos gados bieži apmeklēju slimnīcu, tieši ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas pacientus,” skaidro Rita Semeiko. “Man tur ir draugi, man ir pazīstams medicīniskais personāls. Kad iznāca runa par labdarības koncertu, man ieteica, ka varētu tā.” Vokālo grupu “Anima Solla” Rita Semeiko bija vēlējusies uzaicināt jau uz pagājušo labdarības koncertu, bet toreiz ansamblis nevarēja tikt, tādēļ šoreiz pasākums tika pielāgots ansambļa grafikam. Līvānu slimnīcai, pretizgulējumu matraču iegādei ziedoja ne tikai koncertā klātesošie, bet arī citi iedzīvotāji. “Man patika, ka tantes no Madaliņas draudzes, kuras ir gados un nevarēja atbraukt, deva man naudu labdarībai. Es teicu, ka nevajag, bet viņas teica tā – nevar jau zināt, varbūt mums pašām nāksies tur gulēt,” stāsta Rita. Šajā labdarības koncertā kopā saziedots 541 eiro. Pagaidām vēl nav zināms, cik preizgulējumu matraču par šiem līdzekļiem tiks iegādāti, tas atkarīgs no tā, kādus matračus slimnīca izvēlēsies. Labdarības pasākuma organizatore Rita Semeiko izsaka pateicību ikvienam ziedotājam un pauž cerību, ka arī citiem iedzīvotājiem sirdis atvērsies labdarībai, jo tādu, kam nepieciešama palīdzība, ir ļoti daudz.

 Sandra Paegļkalne

 Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv

Līvānu un Jēkabpils iedzīvotāji dāvā Ziemassvētku prieku ģimenes atbalsta centra “Saulstari” bērniem  

“Nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” 

Pāvests Francisks “Biju dziedāšanas skolotāja daudzviet Latgalē. Tagad man ir vairāk nekā deviņdesmit gadi, nevaru vairs staigāt un pati paēst. Šodien ir ļoti laba diena, jo nāk ciemiņi. Sapņoju par ābolu sulu, un nu mans sapnis piepildījies.” Dziedam kopā “dod, Dieviņi, citam dot”, un dzimst aizkustinājuma asaras. “Septiņpadsmit gadu vecumā mani aizsūtīja kalpot uz Vāciju. Pārslimoju tīfu. Tas, ka izdzīvoju, bija brīnums. Krietnu laiku mācījos no jauna staigāt. Visam organismam itin kā bija jāatjaunojas, tik izdilusi biju.” “Biju matemātikas skolotāja. Nav tā, ka esmu aizmirsta. Iedomājieties, mani ir apciemojis skolnieks, kuru esmu mācījusi pirms piecdesmit gadiem!” Skolotājas pedagoģiskajā praksē esot bijis arī kāds nesekmīgais, kuram draudēja palikšana uz otru gadu un iekļūšana dzīves neveiksminieku sarakstos. Pateicoties labajai sirdij un uzņēmībai, jaunā matemātiķe pēc stundām pašas īrētajā istabiņā palīdzēja bērnam apgūt mācību vielu. Audzēknis veiksmīgi pabeidzis skolu, un arī pats ieguvis pedagoga izglītību. “Uz mācībām viņš gāja lēni jo lēni, bet atpakaļ mājās skrēja palēkdamies,” skolotāja atceras ar smaidu. Ienākot pēdējā palātā, kur četras sievietes lasa žurnālus un skatās televizoru, mana līdzgaitniece pēkšņi sāk runāt par saviem darba gadiem Anglijā un nejauši pajautā, vai gultā sēdošā sieviete arī ir bijusi ārzemēs. Es klusībā novīpsnāju – kādas gan padomju laikos ārzemes, bet pēkšņi raisās stāsts: “Mūs aizsūtīja uz Sibīriju, kad biju skolniece. Tēvs pazuda bez vēsts II Pasaules karā. Mammai, brālim un man bija ļoti grūti. Nebija, ko ēst. Nebija malkas. Vasarā gājām pļavā un ēdām zāli, lai nenomirtu badā. Rudenī lasījām uz lauka jau apsalušus, iepuvušus kartupeļus, zilus un pleķainus. Paplacinājām plaukstās un likām uz plīts bez sāls, bez taukiem. Tādus arī ēdām. Pārtiku bija grūti iegādāties pat par naudu. Pavasarī mammai izdevās nopirkt spaini kartupeļu. Viņa tos grieza miziņās un stādīja iedalītajā vienas simtdaļas zemes gabaliņā.” Aizrautīgi klausāmies stāstītājā kā vēsturniecē, apbrīnojot literāro un tekošo valodu. Dalām našķus un žurnālus. Pūšam un piestiprinām palātās guļošajiem labāk redzamajās vietās balonus. Pasmejamies un parunājam, un pabēdājamies kopā. Kāds atkal mēģina stingrāk saspiest manu roku gandrīz vai aci piemiegdams, kāds atceras mani pēc pirms laika atnestajiem ceptajiem āboliem. Kā jau pieklājas svētkos, uztaisām arī kādu kopbildi. Ir tādi, ar kuriem grūti komunicēt. Ir tādi, uz kuriem grūti skatīties. Padziedam gan garīgās, gan patriotiskās dziesmas. Mūs ieskauj daudzi daudzi patiesi paldies un prieks, un pateicība. Gandrīz četras stundas mūsu aktivitātes ar interesi vēro sanitāre. Nāks nakts, un viņa paliks viena ar vairāk nekā četrdesmit slimniekiem, arī smagiem. Tiem, kuru vietā, kā mums šķiet, mēs nekad nebūsim. Tā ir mana Latvija. Dzīves īstā skatuve. Mācību grāmatu vispatiesākās un krāsainākās lapaspuses. Šeit, uz slimības, vecuma un vientulības podestiem mīt mūsu pērles, no kurām mācos izturību, pacietību, sīkstumu, samierināšanos, labestību un mīlestību. Šo cilvēku patriotisms, darbs un gudrība ir man dāvājusi manu zemi. Manu Latviju. Viņi to ir kopuši un lolojuši visos negaisos un grūtumos, nesuši gadus kopā ar maniem vecākiem, mācījuši un audzinājuši manu paaudzi, mūsu inteliģenci, strādniekus un valsts vīrus. Svētdien dievkalpojumos Līvānu un Madaliņas baznīcā, lūdzoties par slimniekiem un ciešanu piemeklētajiem, pēkšņi iedomājos: kuri tad ir īstie trūkumcietēji? Tie, kurus apciemojis vecums, slimības un vientulība vai tomēr mēs? Veselie, varošie, pēc virsotnēm un pārpārticības alkstošie un pašpārliecinātie, kuriem allaž pietrūkst laika, drosmes un spēka līdzjūtībai un mīlestībai? “ Īsti pirmais ir Kungs un nabadzīgie. Kas ir gatavs palīdzēt, tas ir instruments Dieva rokās, lai varētu atzīt Viņa klātbūtni un Viņa pestīšanu. To atzīst svētais Pāvils, rakstīdams Korintas kristiešiem.” Pāvesta Franciska vēstījums otrajā Vispasaules trūkumcietēju dienā 2018. gada 18. novembrī. Pateicos Līvānu Romas katoļu draudzes pārstāvei Līgai Limanei un Jersikas kora dziedātājai Marijai Baranovskai, kuras Pāvesta Franciska izsludinātās Vispasaules trūkumcietēju dienas un Latvijas valsts svētku priekšvakarā apciemoja Līvānu slimnīcas aprūpes nodaļas iemītniekus. Cilvēkus, kuriem tik ļoti pietrūkst mūsu mīlestības un uzmanības.  Paldies Jersikas senioru kora “JERSIKA” dalībniekiem par sarūpētajām dāvanām un cienastiem. 

                                                               Līvānu Romas katoļu draudzes ērģelniece Rita Semeiko 2018. gada 18.novembrī

Pieskāriens Vārdam viņi sauc mani par Ritu 

un es pieņemu to ar pateicību kā uzticības un draudzības apliecinājumu. 

Tieši pirms gada Līvānu katoļu draudzes kora “con Amore” pārstāves veda pirmās mīlestības šķēles ģimenes atbalsta centra “Saulstari” bērniem. Acīmredzot, tādas arī ir Dieva meklējumu takas, jo aizritējušā gada kaleidoskopa mozaīka ietvēra sevī gan bērnu ciemošanos Līvānos un Jersikā, gan mūsu vizīti Sēlpils pagasta Līkumos vēlreiz, Ziemassvētku laikā. Aizveļot vairāk nekā trīssimt dienas, esmu sākusi apjaust, ka jūtu Saulstaru mazos, palielos un lielos kā savējos un priecājos, ka šovasar jau otro reizi kopā devāmies “apceļot pasauli”. 1. augustu, kuru plivināja vēji un iespaidi, Dievs ar mīlestības pilnu roku izkārtoja mazāk svelmainu. Kamēr diena iesildīja spārnus, paciemojāmies Jersikas čipsu ražotnē. Beidzot aplūkojām, kā top un no kurienes nāk ikreiz kā ciemkukulis bērniem vestie kraukšķi! Ceļš uz Daugavpili nav tāls, tāpēc drīz vien varējām brīnīties un šausmināties, un sajūsmināties par dažnedažādajiem rāpuļiem, kukaiņiem un putniem, zivīm un dzīvniekiem Latgales Zoodārzā. Apvienojām brokastis ar pusdienām kafejnīcā Šokoladņa. Lai arī viens krāsains deserts ar kafiju, toties pa smalko. Priecājos, ka bērni bez pamudinājuma skanīgi teic paldies un uz redzēšanos. Trešdiena bija izrēķināta pa minūtēm, tāpēc daudz nekavējoties pilsētas centrā, devāmies uz Daugavpils skrošu rūpnīcu. Tā ir vienīgā apmeklētājiem atvērtā munīcijas rūpnīca Baltijā. Aplūkojām rūpnīcas vēsturisko ekspozīciju un īsto skrošu liešanas cehu, noskatījāmies filmu par svina kausēšanas, liešanas procesu un patronu ražošanu, kā arī šautuvē izmantojām iespēju izmēģināt saražoto produkciju. Šķiet izcili, ka lielajiem puišiem izdevās ar pirmo šāvienu trāpīt mērķī – metāla bundžiņās. Un jāatzīmē, visus apbūra un savaldzināja gida stāstījums, kas patiešām bija lielisks. Daugavpils Cietoksnī dabūjām izkustēties, pielaikot cara laiku cepures un paklaigāt pagrabu mūros. Dažas minūtes ļāvāmies Rotko centra nopietnajai gaisotnei, bet atpakaļceļā iegriezāmies JuRita Mini Zoo, kas atrodas Naujenes pagastā. Tur aizmirsās pat dāsnā saule, jo iespēja pabarot un paglaudīt alpakas, lamas, ķengurus, punduraitas un ēzeļus, zirgus un trušus nodzēsa saskrējušo nogurumu. Klusi pieskaroties manai rokai, kad nāk jautājums, viņi sauc mani par Ritu un es pieņemu to ar pateicību kā uzticības un draudzības apliecinājumu. PATEICĪBA par iespēju ģimenes atbalsta centra “Saulstari” bērniem izbaudīt ekskursiju Līvānu dekanāta dekānam, Sv. Erceņģeļa Miķeļa Līvānu Romas katoļu draudzes prāvestam Jānim Smirnovam, Līvānu novada domes priekšsēdētājam Andrim Vaivodam, Līvānu novada domes priekšsēdētāja vietniecei Gintai Krauklei, SIA GLEAR Jersikas čipsu ražotnei, Skaistumkopšanas salonam “Sanita” un personīgi Sanitai Lazdānei, SIA “Saltums 2”, SIA “Daugulis @ Partneri”, Astrīdai Klaužai, Airai Romanovskai, Inārai Gribonikai, Jānim Liepam, Tatjanai Gasperovičai, Valentīnai Dārziņai un Lidijai Brūverei.                                                                                              

                                                                                                                        Labdarības pasākumu organizatore Rita Semeiko

Sākot ar 28. februāri Līvānos norisināsies Alfa kurss. 

Tas ir pasaulē pazīstams 10 tikšanos cikls par kristietības pamatjautājumiem. Mudinu jūs piedalīties pašiem un arī aicināt savus ģimenes locekļus un draugus. Tikšanās piemērotas cilvēkiem ar dažādu ticības pieredzi, arī tiem, kuri netic, bet gribētu uzzināt vairāk par kristietību. Kurss notiks trešdienu vakaros kafejnīcas "Lauris un K" otrajā stāvā. Pirmā tikšanās būs trešdien, 28. februārī, plkst. 18.00. Šis kurss ir ļoti svarīgs draudzes izaugsmei. Tāpēc aicinu jūs sākt lūgties nodomā par Alfa kursu, lai tas nestu labus augļus.

Sadraudzības un pieredzes apmaiņas brauciens uz Siguldas katoļu draudzi 

 11.februārī, Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās Lurdā piemiņas dienā, mūsu draudzes grupa devās sadraudzības un pieredzes apmaiņas braucienā uz Siguldas katoļu draudzi. Skaistie ziemas skati aiz loga šo dienu dara pavisam īpašu. Īpaša un emocionāli piesātināta ir kopīgā Rožukroņa lūgšana, kurā visi vienojas kopīgās pārdomās un lūgšanā par mūsu garīgo, emocionālo un arī fizisko veselību. Veselības stiprināšanai Svētajā Misē ikviens saņem arī slimnieku svētību. Pēc Mises visi tiek aicināti uz kopīgu Aizgavēņa (Meteņu) atzīmēšanu. Šogad šo svinību moto ir "SVINĒSIM KOPĀ!". Draudze pulcējas pļavā pie baznīcas, lai jautrās atrakcijās un rotaļās izbaudītu ziemas priekus, vizināšanos ar ragavām, sildīšanos pie ugunskura, pankūku un putras ēšanu, karstas tējas dzeršanu. Lieliskās gides Ausmas Taīdas vadībā paguvām izbaudīt Siguldas arī skaisto dabu ziemā, apskatīt sniegotās Gaujas ainavas no Paradīzes kalna un Siguldas pils kompleksu. Pēc tam pulcējāmies Siguldas katoļu baznīcā uz tikšanos ar draudzes priesteri Rihardu Rasnaci un draudzes aktīva komandas pārstāvjiem. Dzirdējām daudzus iedvesmojošus pieredzes stāstus, kā Siguldā izveidojusies patiesi DZĪVA draudze. Draudze, kur ikviens tiek aicināts justies kā savējais. Mājupceļā dalāmies iespaidos un pārrunājam gūto pieredzi. Īpaša pateicība māsai Emanuēlai par DZĪVĀS draudzes idejas dzirksti mūsu sirdīs un iespēju stiprināt draudzes kopību.

Maija Ancāne

Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi un pedagogi sniedz koncertu 

“Es nevaru neiemīlēties”

Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi un pedagogi jau ceturto gadu sniedz koncertu Līvānu Romas katoļu baznīcā. Koncerta organizatore Rita Semeiko uzsver, ka daudzus uzrunā muzicēšana dievnamā, jo tas ļauj kaut uz brīdi vienoties brīnumā. Uzrunājot klātesošos, Rita Semeiko citēja kāda gudrā teikto: “Brīnums – tā ir harmonija starp Dievu un cilvēku”. Radīt brīnumu Līvānu Romas katoļu baznīcā palīdzēja gan Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi, gan pedagogi. Tāpat koncertā piedalījās arī skolas bijušie audzēkņi, kuri turpina mācības Daugavpils mūzikas vidusskolā, bet atbrauc kuplināt koncertus Līvānos. Arī turpmāk Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skola plāno ik janvāri dāvāt savu mīlestību klausītājiem īpašā koncertā, kuru paredzēts pilnveidot un padarīt profesionālāku un bagātāku.

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv

Gaisma Latvijai Līvānos

Otrajos Ziemassvētkos, kad svētki jau nosvinēti ģimenē un ciemiņi sagaidīti, bija labs un izdevīgs laiks atkal atnākt uz baznīcu. 26. decembrī Līvānu katoļu baznīcā svinējām kopīgu lūgšanu un sadraudzības vakaru Gaisma Latvijai. Pirms tam notika nopietna gatavošanās – pārrunājām ideju draudzes aktīva sanāksmē, tad satikāmies atbildīgo grupiņā, visbeidzot padzērām tēju ar Ziemassvētku vecīti, tas ir, svēto Nikolaju. Un svētki varēja sākties. Pirmo, ievada daļu, nolēmām atdot to vadībā, kuri katru dienu nāk stundu pirms dievkalpojuma, lai kopīgi lūgtos Rožukroni. Tikai eglīšu lampiņām un Betlēmītes uguntiņām mirdzot, mierīgi un raiti skanēja lūgšana Dievmātei par Latviju. Bet uz litānijas laiku lūgšanai pievienojās dziedošo jauniešu balsis. Skanot aizlūgumiem Mātei, mūsu Māra pamazām iededza daudzas jo daudzas sarkanbaltas sveces uz baltās Latvijas kontūras, kas atradās altāra priekšā. Mierīgā solī līdz baznīcas pirmajiem soliem devās Ziemassvētku vecītis, tas ir, sv. Nikolajs. Un palika lūgties Jēzus priekšā. Sākās Vissvētākā Sakramenta adorācija, ko vadīja jaunieši un semināristi. Dziesmas mijās ar klusuma brīžiem un pārdomu vārdiem. Katrs šai laikā varēja arī uzrakstīt savu lūgumu Bērnam Jēzum. Tie noskanēja Sv. Mises laikā – par Latviju, par ģimenēm, par draudzi, par darba un skolas gaitām, par tuvajiem un mīļajiem... Sv. Mises lasījumi un lūgšanas sv. Stefana dienā runāja par drosmi mīlēt Jēzu. Apliecinot to ar visu savu dzīvi. Otrie Ziemassvētki mūs krietni sapurina pēc maigajām stallīša un ganiņu ainām. Mīlēt un pielūgt Jēzu nākas arī ikdienā, dažkārt arī nemīlestības vidē. Pēc Sv. Mises prāvests sniedza mikrofonu ciemiņam. Jo taču ne katru dienu draudzē viesojas sv. Nikolajs. Neskatoties uz mazliet draudīgo žagaru buntīti rokās, viņš tika sagaidīts ar sirsnīgiem smaidiem un aplausiem. Svētais īsi pastāstīja to, kā viņš kļuvis par vispasaules dāvanu dalītāju. Viss sācies ar konkrētu labu darbu – viņš slepus Ziemassvētku naktī ielicis zelta naudiņu triju jaunu meitu mājā, kuras nevarējušas iziet pie vīra savas nabadzības dēļ. Kā jau tas parasti notiek, vienam labajam darbam sekojuši citi, vienas pilsētas vietā nu jau visa pasaule gaida Ziemassvētku brīnumus, un sv. Nikolajam darba pietiek. Profilaksei viņš dažkārt paņem līdzi arī kādu žagaru, lai gan nav redzēts tos liekam lietā. Tā kā tovakar visu klātesošo sirdis bija skaidras un labestības pilnas, tad žagari tika atdāvināti prāvestam – ja nu kādreiz uz priekšdienām noderēs. Bet pats sv. Nikolajs aicināja visus uz konfektēm, siltu tēju un svētku vakarēšanu draudzes mājā. Patiesi, karstas tējas katls brīnumaini jau bija uzradies pie baznīcas durvīm, katram ārānācējam arī tika sauja saldumu – lai atgādinātu par Dieva saldumu un svētku prieku. Vakara jautrā daļa turpinājās draudzes mājā, kur atkal brīnumaini pēkšņi uzradās bagātīgi klāts galds, zāle piepildījās ar smaidīgiem pieaugušajiem un bērnu čalām, visi varēja lauzt oblātes un izteikt viens otram vēlējumus Jaunajam Gadam. Ziemassvētku vecītis ar akordeonu plecos rūpējās, lai netrūktu gan jautrības, gan brīžu savstarpējām sarunām. Sirsnīgu paldies sakām visiem atnākušajiem, kuri ar savu klātbūtni, lūgšanu un prieku veidoja draudzes kopābūšanas siltumu. Un īpašs paldies tiem, kuri nesa gaismu šai vakarā, dalīdamies ar savu laiku, talantiem un dāvanām: Oskaram, Ievai, Dacei, Inesei, Lienei ar ģimeni, Astrīdai, Anitai, Mārtiņam, Laurim, Ievai, Ilzei, Annai, Mārai, Zentai, Maijai, Rožukroņa grupiņai, prāvestam Jānim. Un protams – Jēzum, par mums dzimušajam.  

m. Emanuēla

https://katolis.mozello.lv/aktivitates/l/